[ad_1]
Žans Monē, franču diplomāts, viens no pēckara Eiropas kārtības pamatlicējiem, savos memuāros rakstīja, ka “Eiropa tiks kaldināta krīzēs un to veidos šīm krīzēm atrasto risinājumu summa”. 1976. gadā, kad šie vārdi tika publicēti, un vēl dažas turpmākās desmitgades Monē pareģojums sasaucās drīzāk ar Eiropas pagātni nekā tagadni. Eiropas projekts dzima no pelniem pēc postošākajām krīzēm, kas pieredzētas šajā kontinentā, – totalitārisma un diviem pasaules kariem. Ar atrasto risinājumu – agrāko ienaidnieku ogļu un tērauda produkcijas apvienošanu kopīgā tirgū – sākās ceļš uz Eiropas integrāciju.
Eiropas Ogļu un tērauda kopiena un tai sekojošās Eiropas Ekonomikas kopiena, Eiropas Kopiena un Eiropas Savienība kalpoja arī citiem, ne gluži tik pamācošiem nolūkiem, tajā skaitā, lai nodrošinātu mīkstu piezemēšanos dekolonizācijas agonijas pārņemtajām brūkošajām Eiropas impērijām. Taču tas nemaina faktu, ka Eiropas integrācija bija arī – vai pat galvenokārt – veids, kā nodrošināties pret jaunu pasaules karu. Protams, no 70. gadiem līdz 21. gadsimta sākuma gadiem Eiropas evolūcija, šķiet, risinājās pēc citas loģikas. Diez vai vienotā tirgus, monetārās savienības un Šengenas zonas izveidošanos varētu raksturot kā krīžu risinājumus. Šī paplašināšanās drīzāk bija mērķēta uz dažādu izdevību izmantošanu, no Dienvideiropas demokratizēšanās 80. gados līdz labklājības pieaugumam ar paplašināšanos ziemeļu virzienā 90. gados un Eiropas atkalapvienošanai pēc aukstā kara beigām 21. gadsimta sākumā.
Šajā laikā “Monē metode” sāka asociēties ne tik daudz ar krīžu risinājuma meklējumiem, cik funkcionālisma teorijām, kas (politisku) integrāciju uzlūkoja kā tehniskās un ekonomiskās sadarbības dabisko telosu. Eiropas valstīm arvien biežāk nācās cīkstēties ar šķēršļiem, ko nevar pārvarēt, neiesaistot pārnacionālas institūcijas. “Krīzes”, kuru risināšanai radās EEK, EK un tad arī ES, nebija patiesas krīzes, bet drīzāk politikas problēmas, kas vislabāk risināmas ar integrācijas palīdzību.
Monē atziņa savu patieso jēgu atguva tikai pēc daudziem gadiem. Kopš gadu tūkstošu mijas ES cita pēc citas apsēdušas īstas krīzes: 2005. gada Eiropas konstitucionālā krīze, 2008. gada globālā finansiālā krīze, kas vēlāk pārauga 2011.-2013. gada eirozonas krīzē, 2015. gada migrācijas krīze, 2016. gada breksita referendums un draudi, ka tas varētu izraisīt domino efektu, tad – pandēmija un, visbeidzot, Krievijas iebrukums Ukrainā. Katra no šīm krīzēm apdraudējusi Eiropas projekta izdzīvošanu, paralizējot, radot savstarpēju neuzticēšanos, šķelšanos un solidaritātes trūkumu.
Paris, 26 Feb 2022. Paola Breizh, CC BY 2.0, via Wikimedia Commons
Un katra no šīm krīzēm bija pārbaudījums Monē principam. Dažos gadījumos, kā migrācijas krīzē, rezultāts bija neveiksmīgs: ES tikpat kā neizdevās pietuvoties vienotai patvēruma un migrācijas politikai. Citos gadījumos Eiropas Savienība par mata tiesu tomēr izķepurojās, izraujoties no eirozonas krīzes ar sasteigtas banku savienības palīdzību. Vēl citos, piemēram, pandēmijas gadījumā, sekmes bija spožas: Eiropa ielika pamatus veselības aprūpes savienībai un, pats svarīgākais, ar plāna NextGenerationEU palīdzību sāka veidot fiskālu savienību.
Eiropā atkal plosās karš. Krievijas iebrukums Ukrainā ir paši bīstamākie draudi Eiropas drošībai kopš Otrā pasaules kara. Vai šajā situācijā, uz ko ES reaģē gan politiski, gan ekonomiski, risinot kopējās enerģijas politikas, drošības un aizsardzības problēmas, Monē princips tiktāl izturējis pārbaudījumu? Un, ja ir, ko tas mums stāsta par Eiropas atdzimšanu?
Kādas ilūzijas gals
Lai gan Krievija tradicionāli bijusi viens no Eiropas strīdīgākajiem jautājumiem, ES izdevies izstrādāt un uzturēt vienotu reakciju. ES dalībvalstis vienbalsīgi pieņēmušas 11 pret Krieviju vērstu sankciju paketes, pati svarīgākā no tām tika apstiprināta kara pirmajos mēnešos. Tālākie soļi pakāpeniski kļuvuši gausāki: jau pieņemtas sankcijas pret Krievijas finansēm, tehnoloģiju, oglēm un naftu, iesaldēti publiski un privāti īpašumi, atbildīgām personām aizliegta iebraukšana, noteikti enerģijas cenu griesti, un Krievijas gāzes imports samazināts līdz sīkai strūkliņai; nu vairs palicis visai maz, ko vēl varētu šādi iespaidot. Tagad galvenā uzmanība tiek veltīta tam, lai novērstu vājās vietas, kas sankcijās atrodamas, un stingrāk pieprasītu to ievērošanu. Šajā laikā kļuvušas labi redzamas zināmas iekšējas nesaskaņas, ko vēl nāksies izlīdzināt. Tomēr politiski toksiskākajā gadījumā – attiecībā uz Viktora Orbāna Ungāriju – Eiropas Savienība atradusi ceļus, kā ierobežot kaitējumu. Orbāna manevrēšanas mēģinājumi lielā mērā cietuši neveiksmi, pateicoties tam, ka Eiropas Komisija izmanto jaunu ekonomisko nosacījumu formu, kas piesaistīta tiesiskumam. 2022. gada decembrī Komisija nolēma neizmaksāt Ungārijai 22 miljardus eiro no Kohēzijas fonda, kamēr šī valsts nav nodemonstrējusi, ka respektē ES principus attiecībā uz tiesu varas neatkarību, akadēmisko brīvību, LGBTQI tiesībām un patvēruma sistēmu.
Tiktāl attiecībā uz karu Ukrainā ES bijusi politiski vienota. Šķelšanās navpieņēmusies spēkā. Patiesībā noticis pretējais – viedokļu atšķirības mazinājušās. Kara pirmajos mēnešos vairākas Rietumeiropas valstis, īpaši Francija, izpelnījās ziemeļeiropiešu un austrumeiropiešu dusmas, uzstājot uz sarunām un norādot, ka nav pieļaujama Putina pazemošana. Taču tagad Berlīnē, Parīzē vai Romā reti kurš vairs tic, ka sarunām ir kāds potenciāls un būtu iespējams pamiers, kur nu vēl miera līgums ar Krieviju.
Šī vienotība neaprobežojas ar ES. Krievijas iebrukums Ukrainā ievirzījis ES un Lielbritānijas toksiskās pēcbreksita attiecības citā gultnē: tas licis izveidoties vēl nepieredzētai transatlantiskai vienotībai, ko nespēj izjaukt arī asās domstarpības tirdzniecības un industriālās politikas jomā, turklāt saliedējis G7 un citu līdzīgi domājošu valstu, piemēram, Austrālijas un Dienvidkorejas, nostāju.
ES reakcija uz karu Ukrainā izteikti kontrastē ar Eiropas valstu agrāko nostāju attiecībā uz citiem bruņotiem konfliktiem. Tieši pirms 20 gadiem, 2003. gadā, pasauli satrieca citas kodollielvalsts uzsāktais karš – ASV vadītais iebrukums Irākā. Šī kara satricinājuma viļņi vēl joprojām jūtami visā Tuvo Austrumu reģionā. Starptautiskā kontekstā Irākas karu nākotnē droši vien atcerēsies kā pax Americana un ASV globālās hegemonijas beigu sākumu.
Tāpat kā Krievijas agresija pret Ukrainu, arī ASV vadītais iebrukums Irākā bija nelikumīgs un pamatots ar meliem: Irākā tie bija it kā eksistējošie masu iznīcināšanas ieroči, bet Ukrainā – NATO paplašināšanās draudi un nacistu režīms. Un, tāpat kā Krievijas gadījumā, arī ASV mērķis bija režīma maiņa – tiesa gan, ne ilgstoša Irākas teritorijas okupācija un aneksija. Taču, atšķirībā no Krievijas iebrukuma Ukrainā, ASV iebrukums Irākā sašķēla un paralizēja ES. Eiropas Savienība sašķēlās divās nometnēs: vienā bija Francija un Vācija, kas nostājās pretkara opozīcijas priekšgalā, otrā – Lielbritānija, Itālija un Spānija, kuras karu atbalstīja. Šī šķelšanās izpletās tālu ārpus Rietumeiropas robežām. Laikā, kad Centrālaustrumeiropas valstis, parakstījušas iestāšanās līgumu, gatavojās jau nākamajā gadā kļūt par ES dalībniecēm, ASV aizsardzības sekretārs Donalds Ramsfelds runāja par šķelšanos starp “veco” un “jauno” Eiropu, norādot, ka pēdējā ir vienota ar ASV.
Eiropas, īpaši Rietumeiropas, valstu sabiedrības bija šokētas, redzot, cik ļaunprātīgi ASV izmanto savu varu; miljoniem cilvēku pulcējās protesta demonstrācijās Eiropas galvaspilsētās. Protesti pamudināja vācu un franču filozofus Jirgenu Habermāsu un Žaku Deridā runāt par Eiropas publisko telpu, formulējot savu Eiropas redzējumu, kurā – pretstatā ASV neokonservatīvajam modelim – maigā vara, multilaterālisms un starptautiskais tiesiskums gūtu virsroku pār stingro varu, unilaterālismu un priekšstatu, ka spēcīgākajam vienmēr ir taisnība. Pagājuši 20 gadi, un mācība, kas gūta no Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir diametrāli pretēja. Šis karš eiropiešiem atgādinājis, ka viņi nedzīvo uz Veneras, kā pirms diviem gadu desmitiem ironizēja Bobs Keigans. Mēs nedzīvojam arī uz Marsa; mūsu mājas ir šī planēta, Zeme, un tā ir bīstama vieta. Karš aizslaucījis sapni – vai varbūt ilūziju – par brīvu un atvērtu telpu no Lisabonas līdz Vladivostokai, telpu, kurā maigā vara, multilaterālas institūcijas un starptautiskā tiesiskuma principi veidotu pamatus mūsu visu kopīgajai drošībai. Plānam apvienot spēkus ar Krieviju, lai kopā būvētu Eiropas drošības arhitektūru, punktu pielikusi skarbā patiesība: vismaz pagaidām Eiropai jādomā, kā nodrošināties pret Krievijas draudiem.
Eiropas stratēģiskais moments
Tas viss Eiropai licis izdarīt trīs ļoti nozīmīgus secinājumus, kas krasi atšķiras no atziņām, kuras sekoja Irākas karam. Pirmkārt, Eiropas stratēģiskajos plānos atkal ir ES (un NATO) paplašināšanās. 2003. gadā lēmums par jaunām dalībvalstīm jau bija pieņemts. Tas materializējās gadu vēlāk un tika līdz galam īstenots 2007. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Bulgārija un Rumānija. Tālāk paplašināšanās praktiski apstājās. Ja neskaita Horvātiju 2013. gadā, Eiropas Savienībai jau 20 gadus nav pievienojusies neviena jauna valsts. Formāli iestāšanās process gan turpinājās attiecībā uz Rietumbalkāniem un Turciju, taču izpaudās kā abpusējs farss: kandidātvalstis izlikās, ka veic reformas, un ES izlikās, ka integrē tās. Iznākums bija jau iepriekš paredzams: demokrātija un tiesiskums sašķobījās, ekonomiskā attīstība bija nīkulīga, miera procesi iestrēga; Krievija un Ķīna nodemonstrēja muskuļus un iejaucās ar saviem spēles noteikumiem. Taču Eiropas Savienība bija pārāk iegremdējusies pati savu eksistenciālo krīžu virknē, lai veltītu tam uzmanību – īpaši, kad Ungārijā un Polijā demokrātija un tiesiskums sāka virzīties atpakaļgaitā un Rietumeiropā daudzi sāka klusībā domāt, ka paplašināšanās austrumu virzienā tomēr bijusi kļūda.
Ilūziju, ka “vecā Eiropa” var domāt tikai par sevi, ignorējot nemieru viņpus tās robežām, sagrāva Krievijas iebrukums Ukrainā. Piepeši kļuva acīmredzami skaidrs, ka stabilitāti, kas gan ir garantēta ES un NATO robežās, nevar uzskatīt par pašsaprotamu otrā “robežas” pusē. Nebija nekāds pārsteigums, ka trīs dienas pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā prezidents Volodimirs Zelenskis vērsās pie Briseles ar lūgumu uzņemt viņa valsti Eiropas Savienībā. Šobrīd Ukraina un Moldova oficiāli atzītas par kandidātvalstīm, bet Gruzija ir potenciāla kandidāte. Ja paraugāmies uz Rietumbalkāniem, Albānija un Ziemeļmaķedonija nesen atsākušas sarunas par iestāšanos. Bosnija un Hercegovina atzīta par kandidātvalsti, un tagad, kad Podgoricā pie varas nākuši citi politiskie spēki, arī Melnkalne varētu atdzīvināt ES virzību uz paplašināšanos.
Ar to visu pagaidām nepietiek, lai varētu runāt par ES paplašināšanās plāna atdzimšanu, un vēl palikušas neatrisinātas daudzas problēmas, no kurām pati aktuālākā ir dramatiska attiecību pasliktināšanās starp ilggadējo kandidātvalsti Serbiju un potenciālo kandidāti Kosovu. Abām valstīm jāveic dziļas reformas. Arī pašai ES vajadzēs atjaunot savas institūcijas, lēmumu pieņemšanas procedūru un politiku tādās būtiskās jomās kā lauksaimniecība un integrācija. Tomēr kļūst arvien skaidrāk redzams, ka maksa par nepaplašināšanos ir ārkārtīgi augsta. Karš parādījis, ka status quo saglabāšana nepieļaujami apdraudētu Eiropas drošību.
Otrkārt, atšķirībā no 2003. gada, Eiropā pieņemas spēkā pārliecība, ka stingrā vara ir būtiski svarīga. Karš licis palielināt militāro budžetu visā Eiropā, no Vācijas Zeitenwende 100 miljardu eiro vērtībā līdz nevienmērīgākam pieaugumam citās, lielākoties Ziemeļeiropas un Austrumeiropas valstīs. Paredzams, ka ES dalībvalstu aizsardzības izdevumi turpmāko trīs gadu laikā pieaugs par 70 miljardiem eiro, līdz ar to beidzot pietuvojoties NATO mērķim – 2% no IKP. ES institūcijas, kuru uztverē “aizsardzība” tradicionāli bijis nepiedienīgs vārds, tagad Ukrainas atbalstam izveidojušas Eiropas Miera mehānismu un apstiprinājušas līdz šim vērienīgāko Ukrainas bruņoto spēku apmācības misiju. Līdz 2023. gada martam ES un tās dalībvalstis kopā Ukrainai sniegušas militāru palīdzību 12 miljardu eiro apjomā; kopumā, ieskaitot ekonomisko palīdzību, Ukrainas atbalstam atvēlēti 67 miljardi eiro. ES arī izstrādājusi mehānismu, kas ļauj iegādāties munīciju Ukrainas armijas vajadzībām, un maijā šim plānam novirzījusi pirmo 2 miljardu eiro maksājumu. Visbeidzot, paradoksālā kārtā, atšķirībā no 2003. gada kara, kas eiropiešus pamudināja attālināties no ASV, novēršoties no stingrās varas, 2023. gadā Eiropa kļuvusi dramatiski atkarīgāka no Vašingtonas, vienlaikus vairāk nekā jebkad agrāk tiecoties kļūt par respektējamu spēlētāju aizsardzības jomā. Miera laikos Eiropas centienus šajā sfērā
varētu uztvert kā neapstrīdamu liecību, ka sākusies ES stratēģiskās militārās autonomijas veidošanās. Kara laikos tas izskaidrojams tieši pretēji. Bez ASV militārā atbalsta Ukrainai Kijiva būtu kritusi un visam Eiropas kontinentam draudētu vēl nepieredzētas briesmas. Un eiropieši, iztukšojot savus ieročus krājumus, lai sūtītu Ukrainai, tos atjauno ar to, kas pieejams, un visbiežāk šis bruņojums ražots nevis Eiropā, bet Amerikā. Tas nenozīmē, ka Eiropas militāri industriālie projekti pilnībā apstājušies. Taču kara apstākļos lielākā daļa Eiropas aizsardzības tēriņu vērsti nevis uz nākotnes plāniem, bet ātru problēmas risinājumu. Rezultātā pieaug Eiropas atkarība no ASV aizsardzības industrijas.
Tā ir slikta vēsts Eiropai, gan tās austrumiem, gan rietumiem. Transatlantiskās attiecības gadiem nav bijušas tik spēcīgas kā patlaban, taču tas drīzumā varētu mainīties. Ja 2024. gada ASV prezidenta vēlēšanās uzvarētu republikāņu kandidāts, ASV palīdzība Ukrainai un ieguldījums Eiropas drošībā varētu sarukt. Neatkarīgi no tā, kas uzvarēs nākamajās ASV prezidenta vēlēšanās, pieaugošā Eiropas atkarība no ASV, visticamāk,nozīmēs arī mazākas iespējas pašai lemt par ceļiem, kurus tā izvēlas pasaulē. Lai arī Eiropas un ASV uzskati lielā mērā sakrīt, īpaši attiecībā uz Ķīnu, pret ko Eiropas attieksme kopš pandēmijas kļuvusi stingrāka, tie tomēr nav identiski. Pieaugošā Eiropas atkarība no ASV aizsardzības jomā var nozīmēt, ka ievērojami mazinājusies tās spēja ieņemt neatkarīgu nostāju pret Ķīnu. Šī situācija nav strauji pavēršama atpakaļgaitā; eiropiešiem vajadzēja tai pievērsties jau pirms daudziem gadiem. Iespējams, ka bezspēcības apziņa ir viens no iemesliem, kāpēc Eiropa turpina izvairīties no šī jautājuma politiskās risināšanas. Taču izvairīšanās neliks problēmai izgaist. Tieši otrādi, tas ir jautājums, ko eiropiešiem – gan ES austrumos, gan rietumos – vajadzētu atklāti apspriest. Vismaz šajā ziņā Hābermāsa un Deridā aicinājums veidot Eiropas publisko telpu šodien skan tikpat aktuāli kā pirms 20 gadiem.
Source link
